Lielvārdes pamatskolas skolotāja Ilze Veidemane-Kalniņa meklē dažādas pieejas, kā veidot pozitīvu mācību pieredzi saviem skolēniem – gan kā klases audzinātāja, rosinot savus audzināmos, nu jau septītklasniekus, izvirzīt sev izaugsmes mērķus, gan kā vēstures un sociālo zinību skolotāja, praktiski iesaistot bērnus skolas vides pilnveidē un apgūstot mācību priekšmetam būtiskas prasmes. Lasi, iedvesmojies un mācies no skolotājas Ilzes pieredzes stāsta!
Skolēni izvirza izaugsmes mērķus un iesaistās skolas vides labiekārtošanā
Ilze Veidemane-Kalniņa ceturto gadu Lielvārdes pamatskolā māca vēsturi un sociālās zinības un ir arī klases audzinātāja. Līdz uzsāka darbu skolā, viņa darbojās personālvadības jomā. Lai gan Ilzei bija labs atalgojums un izaugsmes iespējas, viņa nejuta piepildījumu šajā darbā, tāpēc vēlreiz uzsāka studijas augstskolā un padziļināti apguva filozofiju un vēsturi. Tad arī sajuta aicinājumu strādāt skolā un, pateicoties programmai “Iespējamā misija”, tur arī nokļuva.
Izaugsmes mērķis – katram audzināmās klases skolēnam
“Sajūta, ka tas ir darbs ar jēgu, ir saglabājusies un nekur nav pazudusi. Esmu strādājusi biznesa vidē, tāpēc uz skolu skatos caur savu pieredzi. Atzīstu, ka visi mācību priekšmeti ir svarīgi, taču papildus gribētos, lai bērni no skolas iznāk dzīvei gatavi, un tas ir kaut kas vairāk par katru mācību priekšmetu atsevišķi. Es gribētu, lai bērni prot vadīt savu dzīvi, nevis vienkārši plūst. Man likās ļoti svarīgi iemācīt bērnam izvirzīt un formulēt mērķi, kā arī plānot ceļu līdz mērķim, tāpēc izdomāju savai klasei (mani skolēni nu jau mācās septītajā klasē) tādu kā projektu, ko uzsākām piektajā klasē. Katra mācību gada sākumā skolēns plāno (un es viņu atbalstu šajā procesā) savu izaugsmi par soli, vai pat vairākiem, augstāk nekā iepriekšējā mācību posmā. Mēs kopā sastādām plānu – skolēns plāno darbības, kas jāveic, lai sasniegtu mērķi. Plāni tiek regulāri aktualizēti, lai saprastu vai notiek virzība uz rezultātu. Aptuveni vienu reizi mēnesī mēs analizējam paveikto, un tad katram tā situācija izrādās ļoti atšķirīga. Ir tādi skolēni, kas ir tuvu vēlamajam, ir tādi, kam varbūt tik labi neiet. Šiem skolēniem top individuāls plāns konkrēti nākamajai nedēļai – ko skolēns darīs, lai situāciju uzlabotu. Ja vēl pēc nedēļas plāns īsti nav pildījies, tad zinu, ka ir īstais laiks ciešākai sadarbībai ar vecākiem. Es nosūtu viņiem ziņu, ka, lūk, “jaunietis ir izvirzījis šādu mērķi un izveidojis šādu plānu. Lūdzu atbalstīt!” Ir pierādījies – ja vecāki zina, kad savu bērnu pamodināt uz agro konsultāciju vai pasekot, lai darbs būtu nosūtīts skolotājai, tad rezultāti ir labāki.
Protams, ka šajā procesā ir arī grūtības. Viena no lielākajām – skolēnu klasē ir daudz, bet es esmu viena. Man ir svarīgi, lai patiešām katrs tiecas paveikt labāko. Veiksmes atslēga ir tajā, ka ir ne vien izvērtēti mērķi un sastādīts plāns, bet ir “nočekots”, pārrunāts, kā pa šo nedēļu gājis un kas reāli izdarīts. Un tas prasa arī man ieplānot laiku šai sarunai.
Arī es visu laiku mācos un turpinu pilnveidot pieeju. Labprāt dalos ar citiem skolotājiem ar savām idejām, un tas atmaksājas. Iepriekšējā semestrī, burtiski pēc nedēļas, kad biju kolēģus skolā iepazīstinājusi ar savu pieeju, pie manis atnāca viena citas klases skolniece, kurai pēc manis dotā parauga arī bija izstrādāta mērķu lapa, un man kā vēstures skolotājai bija ar parakstu jāapliecina, ka viņa savu plānoto darbu – piedalīšanos papildnodarbībā – ir paveikusi. Manuprāt, tas ir lieliski, jo sanāk, ka atbildību par sava plāna izpildi uzņemas skolēns pats. Šādu pieeju šajā mācību gadā ieviesīšu arī savai klasei.
Vēl viena grūtība ir tā, ka bērni nemāk šādi domāt, jo viņiem tas ir kaut kas jauns. Pirmajā gadā mēs mērķus un to sasniegšanu plānojām tīri tehniski, tāpēc man bija vajadzīga liela ticība sev un tam, ko mēs darām. Ticību stiprināja apziņa, ka skolēni apgūs prasmi, kas būs ļoti nozīmīga viņu dzīvē pēc tam, kad skola būs pabeigta. Savukārt skolēnus priecē apbalvojums, ko viņi saņem gada beigās par sasniegtiem paša izvirzītajiem mērķiem. Tas viņiem māca – tev ir jāsacenšas vienīgi ar sevi pašu un šodien jādara labāk nekā vakar.
Tāpēc mēs turpinām un darām to katru gadu, katru mēnesi. Mani skolēni jau zina shēmu, bet vienalga mums ir daudz izaicinājumu, kas jāpārvar, lai šī domāšana nostiprinātos.
Es daru tā
Katra mācību gada sākumā, septembrī, klases stundā aktualizējam iepriekšējā posma mācību rezultātus un pārdomājam, ko vēlamies šogad sasniegt. Esmu šim nolūkam izveidojusi viegli izmantojamu mērķu plānošanas darba lapu, kurā izmantoti arī ieteikumi no Izaugsmes žurnāla, ko piedāvā Lielvārds.
-
- Cita 6. klases skolēna mērķu plānošanas darba lapa – sākotnējie mērķi.
-
- Šī skolēna mērķu plānošanas darba lapa – sasniegtā izvērtējums un pārplānošana.
Tukšas un rediģējamas Word formāta mērķu plānošanas darba lapas lejupielādei pieejamas šeit.
Manā klasē mācās 18 skolēni, mērķu izvirzīšanai mums parasti ir nepieciešama viena klases stunda. Mērķus izvirzām tiem mācību priekšmetiem, kas katram konkrētajam skolēnam ir visizaicinošākie, kas sagādā vislielākās grūtības.
Kad esam izvirzījuši šī mācību gada mērķi, plānojam tā sasniegšanai veicamās darbības. Šajā procesā es bērnus ļoti atbalstu. Vērtējums ir lielums, ko bērni saprot. Viņi saprot, ka ar atzīmi tiek vērtēts viņu sniegums, ka, uzlabojot sniegumu, uzlabosies vērtējums, tāpēc plānojam, kā uzlabot sniegumu.
Kad tas izdarīts, sākam ceļu uz mērķi. Par to, ka mēs izvirzām mērķus mācību gadam, vecākus esmu informējusi vecāku sapulcē. Iesaiste sava bērna atbalstam mērķu sasniegšanā šajā līmenī ir vecāku brīva griba.
Iespēju robežās cenšos katru nedēļu skolēniem atgādināt par izvirzītajiem mērķiem un pajautāt, vai kādam nepieciešama palīdzība. Oktobra beigās (kad parādās pirmie vērtējumi) atkal darbojamies ar mērķu plānošanas darba lapām. Analizējam, kā katram veicies, vai nav kaut kas jāmaina plānotajās rīcībās. Ja kādam galīgi nav veicies, aktivizēju bērna vecākus – šoreiz jau ar konkrētu lūgumu atbalstīt bērnu viņa plānotajās darbībās.
Pēc pirmās mērķu plāna izvērtēšanas oktobrī turpmākajā darbā ar bērniem man izveidojas individuāla pieeja. Ar bērnu, kurš pats tiek galā un mērķtiecīgi seko plānam, sarunā izsaku atzinību, lai nepazūd apņēmība, pajautāju, vai ir kādas grūtības, bet lielos vilcienos ļauju šim bērnam pašam darboties. Savukārt skolēnu, kurš nekādi netiek galā ar plānotajām darbībām, es biežāk uzmundrinu un iedrošinu, atgādinu par paša saplānoto, sekoju līdzi, vai ievēro savu apņemšanos. Šīs pārrunas notiek biežāk, ir dziļākas, uz risinājuma meklēšanu vērstas.
Noslēdzoties pirmajam pusgadam, mēs atkal visa klase kopā analizējam, kā tad mums ir gājis. Ja mērķis ir sasniegts, bērns saņem “goda rakstu”. Šī ir iespēja saņemt “goda rakstu” jebkuram skolēnam, ne tikai klases gudrākajiem vai veiklākajiem, bet gan katram, kurš sasniedzis savu mērķi. Šī ir sacensība tikai pašam ar sevi. Nākamajm mācību pusgadam, ja nepieciešams, pārplānojam mērķi un veicamās darbības. Un tālāk jau atkal darbojamies kā līdz šim.
Domāju, ka šī pieeja der arī mācību priekšmetu skolotājiem. Tas ir veids, kā ieraudzīt katru bērnu, lai viņš sāk domāt, ko vēlas šajā mācību priekšmetā sasniegt un kā tas saistās ar viņa nākotni. Vai viņam vajadzēs 10 balles, lai pēc pamatskolas varētu turpināt mācības izvēlētajā skolā, vai pietiek ar 7. No tā tad arī izriet sadarbības intensitāte. Galvenais, lai skolēnam ir mērķis, un tad jau viss notiks.
Skolēnu iesaiste mācīties motivējošas vides izveidē
Jau otro gadu Ilze piedalās Ogres novada projektu konkursā “Veidojam vidi ap mums Ogres novadā”. Konkursa mērķis ir uzlabot vides kvalitāti Ogres novada administratīvajā teritorijā. Vairāk par konkursu var lasīt šeit. Pagājušajā mācību gadā Ilze kopā ar sociālo pedagogu projekta ietvaros izveidoja jēgpilnas brīvā laika pavadīšanas vietas skolā (lasīšanas stūrīti un spēļu punktus skolā), vienlaikus veicinot skolēnos sajūtu, ka par viņu vajadzībām tiek domāts, tādējādi radot piederības sajūtu skolai.
“Šogad rīkojos nedaudz citādāk. Ja pagājušajā gadā visu – no idejas līdz realizācijai – darīju es ar kolēģi, tad šogad, tā kā esmu arī sociālo zinību skolotāja, iesaistīju skolēnus. Sociālās zinības kā mācību priekšmets ir ļoti pietuvināts dzīvei. Es gribēju parādīt skolēniem, ka viņi var ietekmēt vidi ap sevi, ka ikvienam ir iespējams ietekmēt lietu norisi, ja iesaistās un dara. Viena no tēmām sociālajās zinībās ir par uzņēmējdarbību un savas idejas attīstīšanu. Attiecīgi 6. klases skolēniem devu uzdevumu izdomāt, kā labiekārtot kādu vietu skolā, izveidot tāmi, noskaidrot, cik kas maksā, kur pirks materiālus utt. Abas sestās klases nāca klajā ar ideju par bibliotēkas vides labiekārtošanu – tur būtu jābūt ērtām sēdvietām, vieglai piekļuvei pie grāmatu plauktiem un brīvai, gaišai telpai. Tas sakrita ar brīdi, kad Latvijā tapa zināmi jaunākie OECD PISA starptautisko salīdzinošo pētījumu rezultāti par lasītprasmi, un tie nebija iepriecinoši. Ieguvām arī mūsu skolas rezultātus, un tie bija vēl mazāk iepriecinoši. Katrs skolēns ir pelnījis labāko, un mēs nevaram gaidīt un gaidīt, kad tad viņš pats no savas gribas ņems to grāmatu rokā. Mums ir jārada tāda vide, kas motivē paņemt grāmatu. Domāju, ko tieši es varu darīt, lai uzlabotu skolēnu lasītprasmi, kā viņi šo prasmi varētu pilnveidot, kā viņus piesaistīt grāmatām. Sapratu, ka grāmatas ir bibliotēkā un tai jābūt modernai – tādai, kurā bērni vēlas uzkavēties, pavadīt laiku. Tad man saslēdzās skolēnu izstrādātie projekti un mans iespējamais ieguldījums lasītprasmes uzlabošanā. Ar skolēniem vēlreiz pārrunājām, kā vēl papildināt viņu izstrādātās idejas par bibliotēkas vides labiekārtošanu, ko vēl vajadzētu darīt. Sagatavojām un iesniedzām projekta pieteikumu, un mums piešķīra finansējumu. Šobrīd viss notiek pēc plāna. Esam atbrīvojuši daļu bibliotēkas telpas, izvietojuši plauktus, novietojuši pufus. Vēl jāsagaida spēles. Esam pasūtījuši spēles saskarsmes veicināšanai, sevis izzināšanai un refleksijai, lai attīstītu arī skolēnu prasmi sadarboties, izteikties, stāstīt.
Manuprāt, galvenais ieguvums no šī projekta ir sajūta skolēniem, ka viņi nav pasīvi vērotāji un visādu labumu gaidītāji, ka ikviens skolēns var reāli ietekmēt lietas savā skolā, savā novadā, savā valstī.”
Ilzes Veidemanes-Kalniņas pieredzes stāstu pierakstīja Inguna Kaniņa.